Igauņu tautastērpi - identitātes daļa

Daudziem igauņiem ir savi tautastērpi - pašu darināti vai mantoti, tie atšķirās katrā draudzes apriņķī, un to greznums pārsteidz.

Ilze Salnāja-Verva

Tautastērpa nesāšana Igaunijā joprojām ir modē!

Igauņu tradicionālie tērpi daudzējādā ziņā ir līdzīgi latviešu tērpiem: linu krekli, vilnas svārki, bieži vien strīpainā rakstā, pusbikses vīriešiem, kuras sasien ar prievītēm, adītas zeķes, cimdi un džemperi, ar pērlītēm izrakstīti vainagi, aubes, smalkas sudraba saktas un rotas, kā arī visdažādākie apavi no pastalām līdz zābakiem un kurpēm.

Pilnie tērpi ar villainēm, rotām un kurpēm, tika vilkti svētku reizēs -kāzās, citās lielākās svinībās, bet ikdienas tērps bija vienkāršāks, funkcionālāks, jo tam bija jābūt ērtam un viegli kopjamam.

Īsta igauņu tautastērpu parāde skatāma dziesmu un deju svētkos. Tautastērpā drīkst ierasties arī pieņemšanā pie prezidenta - 24. februārī, Igaunijas Neatkartības dienā.

Vispazīstamākie ir tautastērpi no Setomā, Kihnu salas, kā arī Mulgimā apriņķa. Tērpu tradīciju spēks ir viens no iemesliem, kāpēc visa Kihnu sala ir UNESCO.

Igaunijas etnogrāfiskie tautastērpi izceļas ar daudzveidību

Mūsdienu tautastērpi lielākoties ir saglabājušies no 19.gs., kad Igaunijā bija 107 šādas draudzes, kā arī vairāki luterāņu draudzēm nepiederoši reģioni, piemēram, Setomā, vecticībnieku ciemati, Kihnu sala, kā arī piekrastes zviedru teritorijas.

Katram Igaunijas senajam draudzes apriņķim ir savs īpašs etnogrāfiskais tautastērps. Katram apriņķim ir sava tērpu krāsu un svītru secība, kas ieausta brunčos.

Igaunijas Dienvidos, izņemot setus un mulgus, tērpi ir mierīgākos toņos, un aubes ir līdzīgas Latvijas kokvilnas aubēm. Pērnavas pusē un jūras piekrastē brunči kļūst raibāki, aubes vairāk atgādina godu cepures ar garām lentēm un sudraba naudas rotām, kā arī izrakstītām, raibām zeķēm.

Ziemeļaustrumos tiek šūti īpaši krekli, ar platu rišu, kuras malu izrakstīja ar raibiem izšuvumiem, kas tos padarīja īpaši greznus, papildus skaistajām jostām, kuras vairākās kārtās tiek apsietas ap vidukli, un gali noslēpti. Precētu sievu tērpu papildina greznās podu aubes un smalki priekšauti.

Attēla autors: Merili Reinpalu

Visa Kihnu sala dēļ sava unikālā kultūras mantojuma un tradīciju dzīvotspējas cauri laikiem, ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Salas iedzīvotāji ir pareizticīgie, un joprojām skolā mācās kādu no tautiskajiem instrumentiem - vijoli vai akordeonu. Lai raitāk pārvietots pa salu, tiek lietots pārbūvēts blakusvāģis, kuru bieži vada sievietes, jo vīri pēc senām tradīcijām, ir vai nu jūrā, vai komandējumā.

Kihnu joprojām lielākā daļa no tās 700 iedzīvotājiem staigā pilnā, vai daļējā tautastērpā. Un joprojām ik uz soļa pie savu māju sliekšņiem vasarās sēž vecākas sievas un ada. Adāmadatas netiek noliktas visu cauru gadu, un šai nodarbei tiek veltīts katrs brīvs brīdis, jo, uz vējainās salas dzīvojot, siltums ir svarīgs. Tuvu un tālu izlavēti vīriešu džemperi troi, kuros ieadīti mazi auseklīši, kā arī cimdi un zeķes.

Katrai sevi cienošai kihnu sievietei dzīves laikā ir jānoauž līdz pat 40 brunču jeb kört, un klāt jāuzšuj priekšauti, lakati, kā arī jānoauž vismaz pāris jostas.

Lakati un priekšauti tiek šūti no auduma, kuru senāk kapteiņi veda uz salu no tālām aizjūras zemēm - Īrijas, Amerikas, arī Krievijas, tagad nekas nav mainījies, tikai tiek izmantots pasts. Tas tāpēc ka audumam noteikti jābūt ar iecienīto "nierīšu" rakstu, turklāt jāatšķiras no kaimiņu nēsātajiem, kā arī tiek veidotas īpašas ģimenes kolekcijas.

Attēla autors: Priidu Saart

Iepazīsti Kihnu salu, lai atgrieztos!

Attēla autors: Hans Markus Antson

Setu kultūrtelpa vienmēr bijusi citāda, tai skaitā tērpi.

Laikā, kad visa pārējā Igaunija piederēja pie baltvācu muižniecības ietekmes sfēras, seti atradās Pečoru klostera jurisdikcijā, tāpēc šeit atšķirīgs ir viss. Sākot no reliģijas, izloksnes un ēdieniem, līdz tautastērpiem - seti atšķiras.

Setu apģērbs liecināja par statusu sabiedrībā: senāk tautastērps skaidri parādīja valkātāja vecumu, sociālo un ekonomisko stāvokli un stāstīja par dzīvesveidu.

Jaunavas apģērbs ir hamõh (krekls), kitasnik (sarafāns) vai sukman (vilnas sarafāns), ryõõ (sarafāns ar garām, noņemamām piedurknēm), võõ (josta), priekšauts, kapuda‘ (zeķes), kurpes vai zābaki, galvas lakats vai izšuta josta un rotaslietas. Precēta sieviete valkā linu kreklu ar galvas lakatu, pār kuru, izejot ārā, tiek uzsiets lakats. Svētku reizēs virs galvas lakata tiek apsieta zīda lente, pērļu vai zeltā izšūta josta, un īpaši svētku gadījumos var pievienot vēl zīda lentes. Virsdrēbju klāstā ietilpst räbik, (vilnas) krekls, pihtokõnõ un kažoks. Vīriešu apģērbā ietilpst hamõh (krekls), vüü (josta), kaadsa‘ (bikses), kapuda‘ (zeķes) jeb kabatlakatiņi, zābaki, vīzes vai pastalas. Virsdrēbju klāstā ietilpst räbik, vilnas krekls, härmäk, pihtokõnõ, jedronakampson (jaka) un kažoks. Agrāk bērni valkāja galvenokārt vienkāršāku linu apģērbu.

Sens teiciens vēsta - setu sievieti vispirms dzird un tad redz, dēļ dziesmām un rotām..

Setu sieviešu rotaslietas, kas tiek uzskatītas par galveno setu simbolu, ir izgatavotas no sudraba: liela sakta, no cara laika monētām darinātas sudraba rotaslietas (tsäposka: kaalakõrd, rahadsõ, rubļi, sangolitsõ u.c.), savītas važiņas (keerdokeedi, pyyrdõ) u.c. Setu vīrieši ir nēsājuši mazas saktas, lai sastiprinātu krekla priekšpusi un apkakli, kā arī vienkāršu, pītu josta,

Muzeji rada lielisku iespēju gan apskatīt, gan ietērpties tautastērpos!

Viens no pazīstamākajiem tautas tērpiem Igaunijā noteikti ir mulgi vilnas mētelis. To īpaši populāru padarīja bijušais Igaunijas prezidents - Tomass Hendriks Ilvess.

Mulgi apriņķī gan sievietes, gan vīrieši valkāja mēteļus, savukārt citās Igaunijas daļās sieviešu apģērbs galvenokārt bija jakas.

Mulgi mētelis ir melns. Senāk, lai iegūtu melno krāsvielu, brūnu aitas vilnas dziju vai audumu mērcēja dzelzi saturošā purva ūdenī. Hallistes draudzē sieviešu mētelis ir ar pelēku vai brūnu apkakli, jo vīriešu mēteļu apkakle bija zila. Turīgāko mulgu vidū mēteļu piedurknes un iekšpuse bija izgatavota no sarkanas un dārgas veikala drēbes. Mēteļus rotā sarkana lente - kas ir īpaši savīta, biezāka lente, ar kuru gar mēteļa malu tiek veidots cilpiņu raksts.

Sieviešu vidū populārs bija un ir gurnu priekšauts, kas citās Igaunijas daļās jau sen kā izzudis, tāpēc par to nav saglabājušies nekādi apraksti vai citas liecības. Mulgimā pagastos populārs bija gurnu priekšauts, par kuru ir saglabājušies tikai apraksti, bet tos var atrast arī muzeju kolekcijās. Gurnu priekšauti tika darināti no balta linu auduma, ko rotāja ar izšuvumiem, kas darināti no krāsainiem diegiem. Galvenās krāsas bija poda zila, madaras sarkana, dzeltena, zaļa. Madaras sarkano ieguva no madaras saknēm, bet dzelteno krāsoja ar bērza lapām.

Sarkanajam cilpiņu motīvam vajadzīgo lenti gatavo ar īpašu rokdarbnieku dakšiņu.